Nanete izmantoja visus padomus, kas solīja palīdzēt kļūt par „mēneša labāko mīļāko”. Sākumā viņa izdomāja, ka nav nekā garlaicīgāka par seksu mājās.
Tāpēc viņa centās darīt to visur – pielaikošanās kabīnē, kinoteātrī, taksometrā, lidmašīnā un pat muzejā. Centās, jo tikai sieviešu žurnālu lappusēs tas izskatās pēc „forša piedzīvojuma”, „neticamas pieredzes” un „adrenalīna bumbas”.
Patiesībā tas sagādāja vien kaunu, jo pielaikošanās kabīnēs bija uzstādītas novērošanas kameras, parkā viņus pieķēra bērni, bet muzejā kāda sešdesmitgadīgā kundze gandrīz dabūja infarktu, kad pieticīgu ainavu vietā viņas skatam pavērās bezkaunīgs mīlas akts. Vārdu sakot, bauda zemāka par vidējo, kā bija izteicies Nanetes vīrs (un mans draugs): „Zini, domāju, ka tur pat uz vietas arī nomiršu.” Taču Nanete aizvien nevarēja rimties: „Visi vīrieši sapņo to izmēģināt, bet tu kā vecs večuks.”
Bet viņa mainīja pieeju.
Metot mieru seksuāliem piedzīvojumiem, viņa ķērās klāt „pašizglītībai”. No sākuma Kristaps pat nopriecājies, domājot, ka viņa dosies iegūt otru augstāko izglītību, un beidzot liks viņu mierā. Taču viņam nav noveicies. Nanete sāka pieteikties visām nodarbībām pēc kārtas: sejas fitnesam, kulinārijas skolai, seksa fitnesam, striptīza dejošanai, oratoru meistarklasēm, „slēpto vīriešu fantāziju” semināram un fotomākslas pulciņam. Kristaps gan gribējis tikai vienu – mierīgi pagulšņāt.
Gaisā sāka virmot domas par šķiršanos. „Var būt tu vari ar viņu aprunāties?” kārtējo reizi slēpjoties no aptrakušās sievas, prasījis Kristaps. „Un kā gan tu to iztēlojies? Sveika, Nanete, tavs vīrs lūdza pateikt, ka viņš ir noguris, un drīz iesniegs šķiršanas dokumentus! Vai šādi?”
Nezinu, ar ko tas viss varētu beigties, taču negaidīti nāca Nanetes jaunā aizraušanās.
Viņa pēkšņi sākusi uzvesties vēl dīvaināk.
Lasi vēl: Sievietes, no kurām gribas aizbēgt uz otru pasaules malu: īsti tirāni un vellatas
Pusnaktī atgriežoties no darba, viņa varēja paziņot, ka ir bijusi uz teātra izrādi, vai arī paķerot līdzi fotokameru, varēja nozust nezināmā virzienā. Tad caurām dienām aizrautīgi klabināja datora tastatūru, vien nosakot, ka ir ļoti aizņemta. „Cosmopolitan” žurnāla vietā uzradās grāmatas, bet vakariņu laikā viņai paspruka dīvainās frāzes: „Mēs dzīvojam līdzīgi kā „Nezināmā gadsimta sākumā”!” Ko lūdzu?!!
[…] Visi vīrieši sapņo to izmēģināt, bet klusē par to […]