Kā zibens no skaidrām debesīm – cukura diabēts

Otrā tipa cukura diabēts var piezagties klusi un nemanāmi, tādēļ diemžēl tas tiek konstatēts arī cilvēkiem, kas jūtas labi un par veselību nesūdzas. Kā pārbaudīt sevi un kā sadzīvot ar šo slimību, ja tāda ir konstatēta, – konsultē BENU Aptiekas piesaistītā eksperte, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas endokrinoloģe un Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Ilze Konrāde un BENU Aptiekas farmaceits Konstantīns Čerjomuhins.

Diemžēl 2. tipa cukura diabētam tas ir diezgan tipiski – neradīt īpašas sūdzības par pašsajūtu un nākt gaismā tad, kad situācija kļuvusi pavisam nopietna. Tāpēc – nejauši atklāts cukura diabēts patiesībā ir veiksmes stāsts, jo vēl ir izredzes pasargāt sevi no daudz lielākām veselības problēmām.

Kāpēc rodas 2. tipa cukura diabēts?

I.Konrāde skaidro, ka atšķirībā no 1. tipa cukura diabēta, kas ir autoimūna slimība, kad cilvēka imunitāte vēršas pret aizkuņģa dziedzerī esošajām beta šūnām, kuras ražo insulīnu, 2. tipa diabēts lielā mērā rodas vai nerodas atkarībā no dzīvesveida. Vai sekojam līdzi tam, ko ēdam, vai kustamies, vai nav liekā svara, vai pilnvērtīgi izguļamies, cik daudz stresojam. Protams, liela loma ir arī iedzimtībai, gēniem. Pacienti bieži vaicā: “Manai mammai ir cukura diabēts, vai tas nozīmē, ka arī man būs?” Atbildot uz jautājumu – vai cukura diabēts var iedzimt? – vienā vārdā, jāteic – jā, var. Epidemioloģiskie pētījumi rāda: ja kādam no vecākiem ir atklāts 2. tipa cukura diabēts, arī viņa bērniem ir par 50 procentiem lielāks risks ar to saslimt. Tomēr viss atkal ir atkarīgs no uztura un paradumiem ģimenē. Jo pat medicīniskajos pētījumos vēl un vēl tiek gūts apstiprinājums tam, ka dzīvesveids ir atslēga numur viens, kurš samazina risku iedzīvoties dažādās kaitēs, tai skaitā arī 2. tipa cukura diabētā.

Mehānismi, kāpēc rodas 2. tipa cukura diabēts, ir vairāki. Kad cilvēks paēd, asinīs paaugstinās cukura jeb glikozes līmenis, un tas ir automātisks signāls aizkuņģa dziedzera beta šūnām izstrādāt insulīnu (tās ir vienīgās visā organismā, kas ražo šo hormonu!). Savukārt insulīns ir kā atslēdziņa, lai glikoze pa speciāliem transporta kanāliem varētu iekļūt muskuļaudos, taukaudos un aknās, pabarot mūsu šūnas un lai mums būtu enerģija. Patiesībā glikoze ir galvenais mūsu organisma enerģijas avots, bet insulīns – vienīgais, kas spēj cukura līmeni asinīs pazemināt.

Kur rodas problēma?

Ja maz kustamies un netērējam iekrātos enerģijas resursus, tie uzkrājas tauku veidā ap iekšējiem orgāniem. Sliktākais ir tas, ka tajos attīstās viegls, bet pastāvīgs iekaisums. Un – apēdot sviestmaizīti, glikoze paaugstinās, izdalās insulīns, lai palīdzētu glikozei iekļūt šūnās, bet tas nevar atvērt šūnu, jo taukskābes un iekaisuma vielas no taukiem to neļauj. To medicīniski sauc par insulīna rezistenci. Lielāks risks iedzīvoties šādās problēmās ir cilvēkiem ar lieko svaru, paaugstinātu asinsspiedienu un paaugstinātiem holesterīna rādītājiem. Tiesa, ar gadiem, organisma sistēmām novecojot, iespēja saslimt ar 2. tipa cukura diabētu palielinās ikvienam, tāpēc katram cilvēkam pēc 45 gadu vecuma vismaz reizi gadā būtu jākontrolē, vai diabēts jau neklauvē pie durvīm.

Par pārbaudēm un daudz ko citu lasiet nākamajā lapā!

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru