Ar vienu pleca kustību Liene pastūma malā uzmācīgo dzīvokļa saimnieci un steidzās pie neliela viesistabas dīvāna…
Blakus dīvānam stāvējis kāds vidēja vecuma vīrietis, kas uzstājīgi centās piedabūt apgulties gados vecu kundzi: „Mammu, tev jāpaguļ. Tūlīt ieradīsies ārsts.” Tomēr sieviete nav vēlējusies gulēt, vāji pretojoties dēla darbībām un lūgumiem, viņa nemitīgi centās apsēsties.
Pa viņas muti nāca ārā rozīgās putas, bet elpošana bija tik smaga, ka to varēja dzirdēt pat koridorā, tā atgādināja vārošu tējkannu. Ar to pašu plecu Lienei nācās pastumt malā arī šo vīrieti, vienā rāvienā viņa apsēdināja slimnieci.
„Došos pēc skābekļa,” kratoties nost no piedāvātām bahilām, praktiski nometot uz grīdas kasti un elektrokardiogrāfu, feldšeris zibenīgi izskrēja ārā no dzīvokļa, atstājot pilnībā apjukušu dzīvokļa saimnieci, kas tā arī palika stāvēt ar saņurcītu bahilu piku rokās.
Pieaugot plaušu tūskai, slimnieces pietūkusī seja ik pa brīdim kļuva pilnīgi bāla, tad praktiski zilgana, tad uz kādu brīdi atguva savu ierasto krāsu. Slimnieces putu aizdambētajās plaušās tika dāsni pildīts ar spirtu atšķaidīts skābeklis.
Divas intravenozās sistēmas apgādāja ar zālēm vecišķās vēnas. Taču nekādīgi nevarēja stabilizēt pacientes stāvokli. Atrodoties pa pusei bezsamaņā, slimniece aizvien straujāk tuvojusies bezdibenim, no kura vairs nav iespējams izvilkt nedz ar defibrilatora, nedz ar kaptoprila palīdzību. Skatoties, kā feldšeris maina jau otru skābekļa balonu, Liene pirmo reizi bija vērsusies pie aizvien koridorā stāvošiem radiniekiem.
„Pacientes stāvoklis ir nestabils.
Iespējas, ka paspēsim tikt līdz slimnīcai ir vien 50/50, ja turpināsim bezjēdzīgi kavēt laiku šeit, tādu nepaliks vispār. Jāizlemj Jums.”
„Nu…” pirmais minstinājās atbildēt vīrietis, „es tūlīt piezvanīšu māsai.”
Sieviete klusējot vēroja, kā viņas vīrs spieda telefona taustiņus.
„Vai esat slimnieces vedekla? Tātad tā, vedekla. Meklējiet kādus izpalīdzīgus vīriešus starp kaimiņiem. Un jā…” paredzot iespējamo protestu, Liene piešķīra savai balsij lielāku stingrību, „man ir nospļauties, kā jūs to paveiksiet. Pietiks ar diviem.
Trešais būs mans feldšeris, bet par ceturto kļūs jūsu vīrs. Tikmēr tu” viņa vērsās pie sava kolēģa, „dodies pēc nestuvēm.”
„Vīram sāp mugura,” tā arī nespēdama atgūties no apjukuma, notiekoša ātruma un mediķu bezkaunības, sieviete paklausīgi, kā nohipnotizēta, devās uz kāpņutelpu.
„Tad meklējiet trīs!”
„Dakter, tas Jūs…” vīrietis nodeva klausuli Lienei.
„Jā! Kas jūs viņai esat? Labi, meita. Vai Jums paskaidroja situāciju? Paldies Dievam. Vismaz kāds ir adekvāts… Nē, neko nevaru solīt. Nē, nē. Pavadošās personas līdzi neņemsim,” te Liene paskatījās uz blakus stāvošo vīrieti, „ja kaut kas atgadīsies, viņi mums tikai traucēs. Priekš kam uz šejieni? Brauciet uzreiz uz slimnīcu…”
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā