Slaidie, pianista pirkstiem līdzīgie, eksotiski smaržojošie koši dzeltenie banāni vienmēr piesaista skatienu. Banānu latīniskais nosaukums Musa paradisiaca nozīmē “paradīzes mūza”, taču to dēvē arī par “ēdienu viedajiem”, “zināšanu koku”, “Ādama vīģi” un pat “paradīzes āboliem”.
Indiešu viedie un bramīni banānus uzskata par brīnumēdienu un galvenokārt pārtiek tikai no tiem. Ķīnā un Indijā tos dēvē par svētiem augļiem, un daudzas austrumu pagodas ir būvētas, precīzi atdarinot banāna iegareno formu.
Starp citu, banāni ir daudzgadīgi zālaugi, tikai gigantiski – līdz pat 15 metriem augsti. Arī lapas ir milzīgas – 6 metrus garas un metru platas. Augs aug neparasti ātri: iestādīts jau pēc 10 mēnešiem dod ražu. Taču katrs dzinums augļus nes tikai vienu reizi. Pēc tam tas aiziet bojā, bet no saknes izaug cits dzinums. Banāna ziedkopas ir sarežģīta veidojuma koloss, kas sastāv no 100 līdz 500 ziediņiem, no kuriem vēlāk attīstās augļi. Interesanti arī tas, ka daudzas banānu šķirnes uzzied naktī un tos apputekšņo sikspārņi.
Banānu dzimtene ir Dienvidaustrumu Āzija, no kurienes tie izplatījušies visās tropu zemēs, un uzskata, ka Ameriku tie sasnieguši vēl pirms Kolumba. Banāns ir viens no pirmajiem kultūraugiem. Domājams, iesākumā uzturā lietotas vienīgi banānkoka saknes un tikai vēlāk, sakrustojot divas savvaļas šķirnes, tā augļi negaidīti mainījušies, palikuši gandrīz bez sēklām, un vienlaikus uzlabojusies garša. Tā kā sēklu banānam nav, to pavairo ar atvasēm.
Mūsdienās banānus audzē daudzās valstīs. Tirgum galvenokārt tiek piegādātas deserta šķirnes, taču kopumā pasaulē eksistē ap 2000 dažādu šķirņu. To vidū, piemēram, ir tā sauktie galda banāni, kuri, kad ir nogatavojušies, galvenokārt satur cieti. Indonēzijā no tiem cep maizi un pankūkas. Ir arī sarkanie banāni – daudz maigāki par dzeltenajiem, taču tie nav transportējami, tāpēc netiek eksportēti.
Kādas lieliskas īpašības piemīt banāniem, lasi nākamajā lapā!