Zaudēt sev tuvu cilvēku – nav nekā sāpīgāka par to. Cilvēki dalās ar saviem sāpju stāstiem

Nav nekā patīkama sarunās par nāvi un mūsu īso laiku, kas dods uz šīs planētas. Taču reizēm ir ļoti svarīgi par to runāt kaut tādēļ vien, lai saprastu, cik īss ir mūsu laiks uz zemes un cik ļoti ir jāciena katrs mirklis, kurš mums ir dots ar mīļajiem.

“Es nekas neaizmirsīšu savas mammas seju, kad viņa skatījās uz manu māsu, kura gulēja uz savas nāves gultas slimnīcā pāris dienas, pirms viņa devās uz viņsauli. Mani nogalina šī doma katru reizi, kad par to atminos… Sāpes, mīlestība, sēras un rūgtums par meitas pārāk īso dzīvi.”

“Atceros dienu, kad turēju savas draudzenes roku, kura bija stāvoklī ar dvīņiem, kamēr viņai ārsts skaidroja briesmīgāko vēsti viņas dzīvē. Viens no dvīņiem bija jau miris mātes miesās, bet otrs bērns neizdzīvotu līdz dzimšanai, jo abiem dvīņiem bijusi cieša saikne, kuras dēļ pasliktinājās dzīvības simptomi arī otram bērnam. Es turēju viņas roku, kamēr viņa iedzēra tableti, kura radīja spontāno abortu, zinot, ka šādi tiks dabūts ārā ne tikai mirušais bērns, bet arī viņas veselais bērniņš, bet tajā brīdī jau būs miris…”

“Vienmēr atcerēšos savu tēvu viņa mātes bērēs. Viņš nekad neraud, parasti īsti neizrāda jūtas. Bēru ceremonijas laikā viņš klusi pie sevis nemitīgi skaitīja (skaitīšana viņu nomierina). Es dzirdēju, kā viņš lēnām skaitīja, nemitīgi skatoties uz krustu pie savas mātes zārka, bet pie skaitļa simts apstājās, jo mācītājs bija beidzis sakāmo un bija jādodas apbērēt. Viņa sejas vaibsti nemainījās, tikai ik pa laikam varēja redzēt žokli cieši sakožamies. Pār vaigiem ritēja asaras…”

“Zvans, kurš maina daļiņu katra cilvēka, notika arī ar mani. Brīdī, kad man piezvanīja un pateica, ka mans vecaistēvs ir miris, galvā bija aptumsums. Bija novembris. Es grasījos pie viņa doties šodien uz slimnīcu. Nepaspēju… Pēc zvana es paņēmu krēsu un apsēdos pie loga. Tajā brīdī sāka snigt – pirmais sniegs tajā gadā. Es zināju, ka viņš ir man līdzās šajās sērās.”

“Manas draudzenes tēvs savas meitas bērēs, kura 12 gadu vecumā izdarīja pašnāvību, nemitīgi turēja rokās telefonu, kurā uz riņķi atskaņoja pēdējo meitas sūtīto balss ierakstu: “Čau, tēti! Nopērc veikalā maizi! Mīlu tevi!”

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru