Pēc ilgas prašņāšanas, mēs atklājām skarbo patiesību. Vīramāte manu vīru izaudzināja viena. Citu radinieku viņai nav, arī draudzenes kaut kur pazudušas, kaimiņi visapkārt jauni, ar nevienu viņa nav iepazinusies – tātad runāt vecajam cilvēkam nav ar ko!
Tak neiesi ar savu pieaugušo dēlu runāt par migrēnām, artrītu un varikozi… Arī es esmu viņai teju svešs cilvēks, turklāt viņas kaites man īsti neinteresē – man jau savu problēmu pilna dzīve.
Omīte atrada uzmanīgu klausītāju mūsu klusajā meitiņā. Viņa stāsta viņai par savām slimajām nierēm un aknām, par sāpošo sirdi. Tā kā mana vīramāte ir izbijis mediķis, viņa šo visu stāsta ļoti sīki un smalki. Sanāk tā, ka omīte teju tūdaļ, tūdaļ nomirs, bet mēs atrodamies pilsētā, tālu prom no viņas.
Tagad mūsu meitai ir bail palikt pie omītes, kur nu vēl atrasties tur pa nakti.
Pamēģināju ar savu vīru parunāt par šo tēmu, bet viņš man atbildēja, ka meita gan jau vienkārši pārspīlējot vai pārāk traki uztverot šo situāciju.
Bet kā gan lai es neuztveru meitas stāvokli nopietni, ja viņa baidās pat palikt pa nakti pie savas miesīgas omītes?
Es nevēlos sastrīdēties ar savu vīru, bet es vēlos pasargāt arī savu bērnu. Kā omīte viņa nav slikta, taču viņai vispār nav neviens, ar ko varētu parunāt. Meita gluži vienkārši baidās arī no tā, ka omīte ar tik daudz kaitēm var vienā dienā nomirt, tādēļ arī baidās turp doties.
Kā jūs domājat, ko šādā situācijā darīt?