No saaukstēšanās slimībām sargā trīs lietas: norūdīšanās, diēta un higiēna. Organisma spējas pretoties saaukstēšanās slimībām lieliski stiprina norūdīšanās procedūras.
Tās jāsāk ar elementāro – ar mērenām fiziskajām aktivitātēm svaigā gaisā, soļošanu vai lēnu skrējienu, dārza darbiem, izbraucienu ar velosipēdu.
Norūdīšanās āra apstākļos vai ar ūdensprocedūrām trenē virspusējos asinsvadus, kuru spējas pielāgoties apkārtējās vides temperatūrai noder sliktos laika apstākļos, vējā un lietū.
Āra gaisa cirkulācija degunā, balsenē un bronhos norūda augšējo elpceļu gļotādas. Ja parādās saaukstēšanās simptomi, aizlikts deguns, klepus, skriešana un peldēšana uz laiku jāpārtrauc un jāvēro, vai nesākas sāpes ausīs, elpošanas grūtības; šādos gadījumos nekavējoties jāvēršas pie ārsta.
Atcerieties par regulāru telpu vēdināšanu – tā mazina mikrobu klātbūtni telpas gaisā un sniedz priekšrocības, ko dod svaigs, vēss gaiss, ieskaitot skābekļa pieplūdumu un ogļskābās gāzes samazināšanos.
Pēc iespējas jāizmanto saules gaisma, jo ultravioletā radiācija iznīdē vīrusus un baktērijas. To lieliski paveic arī fitoncīdi, kurus satur sīpoli un ķiploki, par kuriem der atcerēties, ja nācies uzturēties cilvēkiem pārpildītās vietās.
Ielāgojiet: patogēnās sīkbūtnes, kas parastu nosalšanu var pārvērst slimībā, bagātīgi atrodamas visur, kur pieskaras cilvēka rokas: uz naudas, durvju, iepirkumu ratiņu, sabiedriskā transporta rokturiem. Tāpēc, tiklīdz pārnākat mājās vai ķeraties pie maltītes, mazgājiet rokas. Jau no mazotnes radiniet to darīt bērnus. Elementāri, bet absolūti nepieciešami.
Rudenī vitamīnu pārpilni ir augļi un dārzeņi, tāpēc tiem kā imunitātes cēlējiem nāktos būt nozīmīgai ēdienkartes sastāvdaļai, pie kuras būtu jāradina arī bērni. Aptaujās par iedzīvotāju uztura paradumiem konstatēts, ka Latvijā izaugusi jau vismaz viena “smalkmaizīšu bērnu” un saldummīļu paaudze, kura, nonākusi līdz skolai, gandrīz pilnībā novēršas no sakņu un dārzeņu ēdieniem.
Apmēram 16–18% bērnu un 70–80% pieaugušo pārcieš saaukstēšanās slimības vieglāk un saslimst retāk, ja viņu uzturā ir C vitamīns. To var uzņemt kā aptiekās nopērkamus preparātus, taču dabisks šā vitamīna avots ir citrusi, mežrozīšu augļi, granātāboli, upenes, pat skābētie kāposti.
Otrs svarīgais ir A vitamīns, kas nostiprina ādas un gļotādu epitēliju (sedzējaudus) degunā, rīklē, urīnpūslī. A vitamīnu satur zivju eļļa (aptiekā prasīt tieši ar A vitamīnu, jo ir arī cits eļļas variants), zivju un arī citu dzīvnieku aknas.
A provitamīnu satur sarkanie un oranžie augļi un dārzeņi: tomāti, paprika, burkāni. Taču der zināt: organisms A vitamīnu no šiem avotiem spēj izmantot tikai kopā ar taukiem, eļļu vai krējumu.