Mēs pastāstīsim kā mēs savus vīrus no dzeršanas ārstējām

Savulaik Krievijā kāds klasiķis rakstīja, ka šajā valstī ir divas problēmas – muļķi un ceļi. Šis klasiķis visticamāk nedzēra, jo pretējā gadījumā viņš šo problēmu sarakstu būtu paplašinājis. Personīgi es pirms muļķiem liktu dzeršanas problēmu, kas ir visnotaļ izplatīta problēma, vietām pat liktenīga.

Tā kā mūsu vīri nevis vienkārši iedzer, bet ir īsti alkoholiķi, mēs ar kaimiņieni nolēmām viņus izārstēt. Ievācot ziņas gan no literatūras, gan zinošiem cilvēkiem, izlēmām palikt pie čemeriņu ūdens.

Jāsaka, ka mums nebija ne jausmas, kas tas tāds par ūdeni, bet Vasiļisas tante no sestās kāpņutelpas autoritatīvi paziņoja, ka savu vīru “veco dzērāju” – onkuli Koļu, izārstēja ar šī paša čemeriņa ūdens palīdzību.

Trakoti bail jau bija, bet ļoti gribējās izārstēt tos mūsu dzērējus. Šo ūdeni mēs nopirkām aptiekā, pielējām klāt šņabim (pudeli mans Igors, muļķis tāds, no manis bija paslēpis ar skapīša), un izgājām pagalmā.

Sēžam, gaidām. Aha, pirmais iznāca. Mans Igors iznāk ārā, pastāv pāris minūtes un saka: “Māt, es pie Samoha aiziešu. “ Samohs ir manas “līdzdalībnieces” vīrs, mūsu kaimiņš, bet uzvārds viņam – Samohins. “Nu ej, ja vajag,” – es viņam atbildu. Sēžam, gaidām…

Pagāja pusstunda, un pēkšņi mēs dzirdam kliedzienus. Bērni no visām malām sanāca zem Samohinu loga un rādīja ar pirkstu augšup. Mēs ar kaimiņieni skatāmies, kā pār trešā stāva logu izkāries vīrietis… Mana kaimiņiene saka: “Ak, saindējām, noindējām! Iesēdinās mūs!!!”

Lasi vēl: Mēs jums pačukstēsim, kurām zodiaka zīmēm lemts apprecēties nākamajā gadā

Uzskrējām augšā, attaisām dzīvokli, bet tur aina sekojoša: viens no cietējiem uz tepiķa guļ embrija pozā, mute atvērta, bet neko pateikt nevar! Otrs izkāries pie loga, teju bezsamaņas stāvoklī!

Mēs kaut kā pie loga esošo novietojām līdzās otram bēdu brālim uz paklāja, un sākām domāt, ko darīt? Pēc tam tomēr izsaucām ātro palīdzību. Mēs abas strādājam poliklīnikā, bet pilsētiņa mums ir maza, visi mediķi viens otru labi pazīst. Ārsts no ātrās palīdzības ilgi mūs bāra, sakot: “Muļķes! Vajadzēja tikai nedaudz pieliet, bet jūs visu pudeli! Lūk, notika ar jūsu vīriem īslaicīga “paralīze”. Labi, ka laikus… “

Lūk, tā mēs ārstējām savus dzērājus… dzert viņi gan neatmeta, bet apvainojās gan, un vēl ilgi ar mums nesarunājās.

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

COMMENTS

Pievienot komentāru