Mammas, aizdomājieties par to, ka svešs suns ne vienmēr ir draudzīgs!

Cik gan bieži uz ielas ir manīts, ka vecākiem īsti nerūp tas, ko dara viņu atvase. Kamēr mamma laiski runājas ar kaimiņieni par savām samilzušajām dzīves problēmām, mazais, tā teikt, dzīvo savu dzīvi – rotaļājas, rāpelē, skraida un, ja gadījumā pa ceļam kaut kur garām dodas suns, protams, ka dodas tā virzienā.

Liela problēma ir tajā, ka mammas, šķiet, bieži neaizdomājas par to, ka suņuks jeb “vauva” kā tas tiek dēvēts, ne vienmēr var pozitīvi attiekties pret bērniem. Iespējams, sunim vienkārši nepatīk krasas kustības, skaļa spiegšana vai bļaušana, varbūt suni nepatīkami pārsteidz mazuļa aromāts. Ar šo visu gribam teikt tikai vienu – jūs nezināt, kā reaģēs svešs suns. Šeit rodas jautājums – vai jūs vēlaties to izmēģināt uz sava bērna?

Atgadījums uz ielas (aculiecinieka sacītais).

Pāris ar suni – vīrietis bija devies ar savu četrkājaino draugu (mazu bezšķirnes suni, kas izmēra ziņā nav lielāks par taksi) pretī draudzenei pēc darba uz autobusa pieturu. Sagaidījuši meiteni, visi trīs devās tālāk pastaigā, bet tieši tajā brīdī sunim klāt skrēja bērns (lieki pieminēt, ka mamma priecīga un smaidīga stāv blakus un mudina bērnam doties suņa virzienā), skaļā balsī bļaudams “Sunītis, sunītis!” un “Es gribu paglaudīt. Drīkstu?”, bērns, rokas mētādams, nesās pāra un suņa virzienā. Problēma bija tajā, ka bērns neapstājās, skriedams un bļaudams, lai sagaidītu saimnieku reakciju, bet suns (ņemts no patversmes, kurš baidās no bērniem, jo tie bērnībā viņam darīja pāri), kā aizsardzības reakciju vienā momentā apmetās riņķī un ar atņirgtiem zobiem leca virsū bērnam. Par laimi, saimnieki suni paspēja atraut, paši sabījušies par sava suņa reakciju, taču pat tas neapstādināja bērnu turpināt ar rokām nākt sunim virsū. Tajā brīdī suņa saimniece pilnā balsī iebļāvās mātei, lai savās savu bērnu un nelien klāt svešiem suņiem. Protams, ka mammas gods bija aizskarts un uzreiz sākās pārmetumi, ka suns ir nevesels, tas ir jāiemidzina un vēl sazin ko. Bet savu problēmu šajā visā māte nesaskatīja…

Un šī nav vienīgā reize, kad mammas vieglprātīgi ļauj bērniem doties klāt svešiem suņiem. Sakiet – vai tiešām sveša suņa paglaudīšana ir tā vērta, lai suns kaut kādu iemeslu dēļ no bērna varētu sabīties, aizstāvēties, kļūt agresīvs?

Pat vismiermīlīgākajam sunim var gadīties tā, ka uz ielas pretī nākošs cilvēks neiepatīkas, un tiek izteikti pāris rējieni šī cilvēka virzienā. Tad kādēļ mammas domā, ka visi bērni patīk visiem suņiem?

Jūsu viedoklis šajā visā?

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru