Apciemojot savu bērnu nometnē, pastaigājām pa teritoriju un nejauši atradām mētājamies telefonu. Guļ zālītē, vēl silts – droši vien tikko kā izkritis kādam razbainiekam no kabatas.
No sākuma domājām aiznest apsargiem, bet pa ceļam nolēmām, ka varam arī paši piezvanīt kādam no telefonā esošajiem kontaktiem, noskaidrot īpašnieka vārdu un atdot viņam pazaudēto telefonu.
Tā pat šķita daudz pareizāk.
Telefona grāmatiņā bija tikai divi kontakti: “Mamma” un “Tētis”. Sekundi padomājot, es nospiedu zvanīt “Tētim”.
“Čau, dēliņ!”, klausulē atbildēja patīkama, dziļa vīrieša balss.
“Piedodiet, bet es neesmu dēliņš,” sacīju es, “Mēs atradām telefonu, gribam atgriezt to īpašniekam. Vai šis ir jūsu dēla telefons?”
“Jā, dēla,” viegli apjucis atbildēja sarunu biedrs otrā galā. “Sakiet, kā tas nokļuva pie jums?”
“Es jau jums teicu – mēs to atradām. Pastaigājāmies, skatāmies, ka zālē mētājas telefons. Droši vien izkritis bērnam no kabatas. Kurā komandā viņš jums ir?”
“Kas tad?” vaicāja tēvs.
“Vajadzēja zvanīt mammai,” pie sevis nodomāju. No otras puses, man ir viegli saprast tēva apjukumu, kad no bērna telefona zvana kaut kāds nesaprotams vīrietis. Tāpēc es pacietīgi atkārtoju.
“Jūsu dēls. Kurā grupā viņš ir, jūs zināt?”
“Viņš nav nekādā grupā!”
“Kas tad viņš ir, vadītājs?”
“Kāds vēl vadītājs?! Kur jūs vispār to telefonu atradāt?!”
“Šeit, teritorijā.”
“Kādā teritorijā?!”
“Nometnes teritorijā.”
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā