Ko darīt ar mantām, kas paliek pēc vēža slimnieku nāves
Pastāv teorija, ka vēzis ir infekcija. Lai arī sekundārā, bet infekcija. Un vai vajag lieki riskēt, velkot sev mugurā drēbes, ka palika no šīs briesmīgās slimības upuriem? Noteikti nē! Gultasveļu, personīgās mantas un apģērbu ieteicams nevis vienkārši izmest, bet gan sadedzināt. Bet visu, ko var izmazgāt, mazgā nevis ar parastu ziepjūdeni, bet gan ar dezinficējošo gelu vai pārbaudītu un spēcīgu hloru.
Ja pēc mirušā palikušas ļoti vērtīgas mantas, paši drosmīgākie protams var tās izmantot, tikai sākumā veicot sanitāro apkopi. Bet ko darīt ar rotaslietām, ja tādas ir bijušas? Jebkurš metāls lieliski uzsūc sevī jebkāda veida enerģētiku. Bet kāda gan enerģētika var būt vēža nomocītajam slimniekam, kas savu nāvi gaidījis kā atpestīšanu un miris, ciešot briesmīgas mokas?
Skaidrs, ka negatīva. Tāpēc atstājiet sev kaut ko piemiņai, bet pārējo nododiet lombardā kā zelta lūžņus, un par iegūto naudu uzlieciet nelaiķim labu kapakmeni. Tas laikam būtu pareizākais lēmums. Mirušajiem vairs nevajag nedz zelta, nedz sudraba, viņiem vajag vien piemiņu.
Lasi vēl: 4 zodiaka zīmes, kurām jūnija beigās uzsmaidīs veiksme; Ak jūs Dieva luteklīši!
Ko par to domā ekstrasensi
Uz jautājumu, vai drīkst valkāt mirušā drēbes, ekstrasensi atbild, ka drīkst, bet nebūtu vēlams. Neliela daļiņa no mirušā cilvēka dvēseles paliek viņa mantās, bet kad dzīvs cilvēks sāk tās izmantot, viņš pārņem arī negatīvo karmu. Tiek uzskatīts, ka pēc 40 dienām mirušā dvēsele atstāj zemi, un ja kādas mantas mirušajam nav patikušas, tās nemaz nesaglabā mirušā enerģētiku un tās var droši lietot pēc 40 dienas. Bet ar mīļākām mantām nevajadzētu steigties un jānogaida vismaz gads. Būtu ieteicam atteikties no juvelierizstrādājumu, īpaši dārgakmeņu vilkšanas. Tie spēj glabāt informāciju par īpašnieku pat simtiem gadu. Lai neitralizētu negatīvās enerģētikas ietekmi, attīrošos rituālos izmanto sāli un svēto ūdeni. Taču nedz radiniekiem, nedz kādam citam nekādā gadījumā nedrīkst valkāt mirušā apakšveļu un drēbes, kuras bija viņam mugurā nāves brīdī.
Baznīcas attieksme
Māņticība un baznīca ir divas nesavienojamās lietas. Pēc baznīcas kanoniem mirušā drēbes pieņemts izdalīt trūcīgiem. Ar domu, ka valkājot mirušā drēbes, cilvēki ar labu vārdu piemin nelaiķi un aizlūdz par viņa dvēseli un pateicās par daļēju atpestīšanu no nabadzības. Baznīca ir visai skeptiska pret „melno enerģētiku”, „auru”, „karmu”, un tāpēc viennozīmīgi saka, ka drīkst valkāt mirušā mantas Tomēr labāk paturēt sev tikai tās lietas, kas ir dārgas kā piemiņa, bet pārējo nodot baznīcai, kas tālāk sadalīs to trūcīgajiem.
Noslēgumā
Nevajag baidīties no mirušajiem, jo viņi vairs nekad un nevienam nespēs nodarīt pāri. Jābaidās ir no dzīvajiem. Mēs veiksmīgi izmantojam to, ko mums ir atstājuši mūsu mirušie senči – valodu, zināšanas, mākslas darbus un daudz ko citu. Un vai tad būtu jābaidās no mirušo mantām?