Tas viss sākās kaut kā pavisam nemanāmi, taču, šķiet, ikvienai dāmai šis stāsts ir zināms.
Es aizvien vairāk darbā izdegu, nevarēju rast sirdsmieru strespilnajā ikdienā. Diena no dienas gāja, bet mani nervi saruka un saruka…Tas viss atainojās manā laulību dzīvē. Kā tieši? Tā, ka, atnākot pēc darba mājās, man nekad nebija spēka un garīgā pilnvērtīgi pat parunāt ar savu vīru. Katra diena man bija kā liels izaicinājums. Es to vien darīju, kā no rītiem raudāju un sūkstējos par to, ka man atkal jāiet uz darbu, turklāt neiet es nevaru, jo taču naudiņa vienmēr vajadzīga.
Bērni mums nebija. Mēs īsti pat tādus negribējām. Nezinu. Varbūt nebija īstais laiks, varbūt mana pārlieku stresainā ikdiena arī vīrā iedzina tādas kā šaubas par to, vai mūsu ikdienā vajadzētu mocīt arī mazu bērniņu. Vīrs pēc dabas mierīgs, nekad īsti nestresoja, vienmēr noklausījās manās vaimanās, tās sagremoja, man neko vairs neteica, iedeva buču un marš pie televizora sēdēt līdz brīdim, kad tas viņu iemidzinās.
Lai gan vīrs man nekad neko sliktu neteica, vienmēr atbalstīja, es jutu, ka ar savu stresaino dabu viņš no manis attālinās. Brīdī, kad sapratu, ka man mana laulība ir svarīgāka par stresainu dienu darbā, es saņēmu sevi rokās un vairs nevienu sliktu vārdu par darbu mājās nenesu. Arī sliktās domas centos atstāt darbā. Mūsu ikdienas dzīve uzlabojās, mēs kļuvām mīļāki viens pret otru, taču mani nepameta doma, ka mūsos kaut kas ir salūzis…
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lapā!